Kartupeļi, kas šodien šķiet tik pašsaprotama sastāvdaļa uz galda, kādreiz bija civilizāciju mainošs augs. Eiropā tie ienāca 16. gadsimtā un kļuva par vienu no uzticamākajiem pārtikas avotiem, jo deva lielu ražu arī nabadzīgākās augsnēs. Taču 19. gadsimta vidū Īrijā kartupeļi kļuva par vienlaikus glābiņu un traģēdiju. No šīs atkarības izauga viens no sāpīgākajiem notikumiem Eiropas sociālajā vēsturē: Lielais Īrijas bads (1845–1852).

Tas bija laiks, kad viena kultūra salūza, un līdz ar to – sabruka arī miljoniem cilvēku dzīves.

Kāpēc Īrija kļuva tik atkarīga no kartupeļiem?

18. un 19. gadsimtā lielākā daļa īru iedzīvotāju bija mazas zemes nomnieki, kuriem nebija pieejamas plašas lauksaimniecības teritorijas. Lielie zemes gabali piederēja britu aristokrātiem, bet īri audzēja pārtiku savām ģimenēm ļoti ierobežotā zemes platībā.

Kartupeļi šajā situācijā bija gandrīz ideāls risinājums:

• tie dod lielu ražu nelielā zemes gabalā,
  
• ir barojoši – pietiekami, lai uzturētu ģimeni,
  
• spēj augt arī sliktākā klimatā un nabadzīgā augsnē.

Daudzām lauku ģimenēm ikdiena izskatījās šādi: brokastis – kartupeļi, pusdienas – kartupeļi, vakariņas – atkal kartupeļi. Pat dzīvnieki tika baroti ar kartupeļiem.

Tas nozīmēja vienu: ja kartupeļi neaugs, nebūs, ko ēst.

Sēne, kas nodeva augsni: kartupeļu puve

1845. gadā Īrijā nonāca Phytophthora infestans – kartupeļu lakstu puves sēne, kas mitrā, vēsā vidē izplatījās gandrīz nekontrolējami. Slimības izraisītāji nebija redzami ar aci, bet sekas bija dramatiskas: veseli lauki pārvērtās tumšos, nepatīkami smakojošos bumbuļu krāvumos. Ļaudis, kuri ātri vēl vakar novāca skaistus un veselus kartupeļus, nākamajā rītā atrada mīkstus, melnus, gļotainus sakneņus, kas nebija derīgi ne ēšanai, ne sēklai.

Tā nebija tikai viena sezona. Tā bija struktūras sabrukšana. Kartupeļu plantācijas visā valstī lielā mērā bija izveidotas no vienas šķirnes — Irish Lumper. Tā bija ekonomiski izdevīga, taču ģenētiski ļoti vienveidīga. Tas nozīmēja, ka slimībai pietika ar vienu “atklātu durvju spraugu”, lai izplatītos pa visu valsti.

Īrijai šajā brīdī trūka trīs drošības mehānismu, kas mūsdienās tiek uzskatīti par kritiskiem:

• Genētiskā daudzveidība laukos bija gandrīz nulle — ja slimo viena sakne, slimo viss lauks.
  
• Pārtikas alternatīvu nebija — cilvēku izdzīvošana bija saistīta ar vienu kultūraugu.
  
• Noturīgas sēklu rezerves neeksistēja — katra sezona bija “tagad vai nekad”.

Kad pirmajā gadā raža izgāzās, daudzi to uztvēra kā nelaimīgu sagadīšanos — dabas untumu, kas nākamgad pāries. Bet 1846. un 1847. gadā slimība atgriezās ar tādu pašu spēku. Tā kļuva par katastrofu ar inerci, kas iznīcināja ģimeņu pārtikas pamatu vairāku gadu garumā.

Badā un ceļā: cilvēku dzīves sabrukums

Kartupeļu krīze neskāra tikai ēdienu — tā izjauca sabiedrības struktūru. Kartupeļi bija ikdienas maize. Kad tie pazuda, pazuda arī laiku kārtība, darbs laukos, ģimenes rutīna, drošības sajūta. Tukšs galds nozīmēja tukšu rītu, tukšu dienu un tukšu nākotni.

Daudzas ģimenes bija zemes nomnieki, kuri nomas maksu maksāja ar darbaspēku vai daļu no ražas. Kad nebija ražas, nebija ar ko maksāt, un viņi tika izlikti no mājām. Tūkstošiem cilvēku kļuva par klaiņojošiem bēgļiem savā zemē.

Tie, kas devās uz pilsētām, nonāca rajonos, kur:

• darbnīcas bija pārpildītas,
  
• sanitārie apstākļi bija slikti,
  
• epidēmijas izplatījās strauji.
  

Cilvēki mira ne tikai no bada. Viņi mira no holeras, vēdertīfa, drudža, slimībām, kas izmantoja vājinātu organismu kā durvis.

Tiek lēsts, ka:

• ap miljonu cilvēku gāja bojā bada un slimību dēļ,
  
• vēl miljons emigrēja, galvenokārt uz ASV, Kanādu un Austrāliju.

Šis emigrācijas vilnis izmainīja Īrijas demogrāfiju uz visiem laikiem. Daudzas ģimenes vairs nekad nesatikās. Daudzi uz kuģiem pārbrauca okeānu tikai dokumentos — viņu vārdi figurēja ierašanās sarakstos, bet viņi paši nomira ceļā.

Šī nav tikai vēsture — tā ir kolektīva trauma, kas joprojām ir klātesoša Īrijas kultūrā. Dziesmās, literatūrā, ģimenes stāstos, sēru un pretestības simbolos.

Kāpēc krīzi nespēja apturēt?

Mūsdienās mēs esam pieraduši domāt: ja ir bada draudi, valsts organizē palīdzību, pārtikas piegādes, humāno atbalstu. Taču 19. gadsimta Īrija dzīvoja pavisam citā realitātē.

• Īrija tajā laikā atradās Lielbritānijas kontrolē.
  
• Ekonomiskā politika balstījās tirgus pašregulācijas teorijā — pārliecībā, ka izmaksas un pieprasījums atrisinās situāciju bez valsts iejaukšanās.
  
• Kamēr īri mira no bada, pārtika tika eksportēta no Īrijas uz Angliju — gaļa, graudi, sviests turpināja pamest ostas.

Tā bada cēlonis nebija tikai slimība — tas bija sistēmas sabrukums.

Valsts varēja sniegt palīdzību, taču tā izrādījās pārāk lēna, pretrunīga un nepietiekama. Tika būvēti darbi, kuros cilvēki gandrīz nespēja strādāt vājuma dēļ. Tika dalīta pārtika, bet pārāk maz un bieži vien tikai tiem, kas spēja pierādīt “nopelnu”.

Tāpēc krīze kļuva ne tikai par lauksaimniecības katastrofu, bet par sociālu un politisku traģēdiju.

Kādas mācības šis notikums sniedz?

Šis stāsts nav tikai vēsture. Tas ir brīdinājums par to, kā cilvēku sistēmas var izgāzties, ja tās kļūst pārāk vienveidīgas un atkarīgas no viena resursa.

1. Monokultūra ir bīstama

Ja visa pārtikas sistēma balstās vienā augā, slimība var to sagraut vienā sezonā. Šī mācība attiecas arī uz mūsdienu lauksaimniecību – piemēram, graudiem, kukurūzu un soju.

2. Pārtikas drošība ir arī politiska

Ne vienmēr bada cēlonis ir resursu trūkums. Dažreiz izšķirošais ir tas, kā pārtika tiek sadalīta un kas par to lemj.

3. Biodaudzveidība ir izdzīvošanas pamats

Dažādas šķirnes un kultūras padara sistēmu elastīgāku. Tas ir spēks, kas pasargā no sabrukuma.

4. Krīzes ietekmē kultūru un identitāti

Īrijas mūzika, literatūra, valoda un migrācijas viļņi ir tieši saistīti ar šo traģēdiju. Bads nebija tikai fiziska pieredze — tas kļuva par kolektīvu atmiņu.

Kopsavilkums

Īrijas kartupeļu krīze parāda, cik trauslas var būt cilvēku sistēmas, ja tās balstās uz vienu resursu un ja politiskā un ekonomiskā sistēma nepalīdz tiem, kuri cieš visvairāk. Kartupeļi izglāba Īriju kādreiz, bet tie paši arī atklāja, cik bīstama ir pārtikas atkarība bez drošības mehānismiem.

Šis notikums ir atgādinājums, ka:

• pārtikas sistēmām jābūt daudzveidīgām,
  
• sabiedrībai jābūt solidārai,
  
• bet lēmumu pieņēmējiem jāsaprot, ka politika var glābt vai iznīcināt.

Mācība no kartupeļu krīzes ir vienkārša: izdzīvošana prasa elastību — gan laukos, gan sabiedrībā.